“Svētīgs ikviens, kas To Kungu bīstas un staigā Viņa ceļus!
Tu pārtiksi no savu roku darba, svētīgs tu esi, tev labi klājas!
Tava sieva ir kā auglīgs vīnakoks tavā namā, tavi bērni kā eļļas koka zariņi ap tavu galdu.
Tiešām, tā ir svētīts tas vīrs, kas bīstas To Kungu.”
128 Psalms : 1 – 5
Mums katram ir ģimene, kurā mācāmies mīlēt. Piedot, cienīt un pateikties. Jo visu attiecību, darba un vērtību pamats ir ģimenē, tavējā un manējā. Cik laika mēs veltām savai ģimenei? Lai kopā ar bērniem paspēlētu spēles padarītu kopīgu darbu mājā vai sētā, paskatītos kino vai palasītu grāmatu un pēc tam kopā pārrunātu, kas dzirdētajā vai redzētajā labs vai slikts. Ģimene tie ir manējie, lai arī reizēm sadusmojamies viens uz otru, tad meklējam viens otru, lai sajustos vajadzīgi un mīlēti tādi kādi esam.
Būt kopā priekos un bēdās, būt kopā savos radītajos ģimenes svētkos. Mani bērni ir izauguši un to, ko neizdarīju viņus audzinot, tagad cenšos ieguldīt mazbērnos. Es stāstu par savām dzīves kļūdām, lai viņi tās neatkārtotu. Kopā ar mazmeitām lūdzu Dievu, ja kādu no tuviniekiem piemirstu pieminēt aizlūgšanā, tad viņas man atgādina tā vārdu, lai par to arī aizlūdzu. Es pamācu viņas un viņas mani izglīto šī gadsimta tehnoloģijā. Reizēm nogurstu un baros, bet tik un tā viņas mīlu un viņu apskāviens ir dārgāks par jebkuru dāvanu. Jo zinu, par mata tiesu mana dzīve tālāk ies ar viņām.
Mana ģimene ir manas māsas un viņu bērnu ģimenes. Lai ikdienu steigā un rūpēs nepazaudētu kopības sajūtu, rīkojam satikšanās svētkus. Tie stiprina, paceļ ikdienai pāri un dod prieku. Kad viena tikšanās pagājusi, sākam jau domāt par nākamo un atklājam cik daudz talantu Dievs devis ikvienā no mums.
Ir kāds stāsts, ar kuru gribu ar jums dalīties. “Ģimenē piedzima bērniņš, bet kad viņš dzima viņa tētim bija jāapmaksā rēķini un jāpaspēj nokārtot daudz darba lietu. Kad bērns paaugās, viņš prasīja tētim, lai tas kopā ar viņu parotaļājās. Bet tētim nebija laika, jo jāpelna nauda un jāsteidzas pēc darba uz pašdarbības pulciņa nodarbību. Gāja laiks un dēls lūdza tēvam, lai kopā ar viņu uzspēlētu futbolu. Tēvs atbildēja: “Ne šodien, dēliņ, man vēl daudz kas jāpadara.” Uz ko dēls atbildēja: “Tas nekas, tēt, tas nekas. Zini, kad izaugšu es būšu kā tu, tēt.” Pavisam nesen dēls pārnāca no studijām – tik vīrišķīgs, ka tēvs teica: “Dēls, esmu lepns par tevi. Vai vari piesēst uz brīdi?” Viņš pakratīja galvu un smaidot atbildēja: “Tēt, vienīgi ko es gribu, ir aizņemties automašīnas atslēgas, bet pasēdēsim vēlāk, labi?”
Jau labu laiku tēvs bija pensijā un dēls bija pārcēlies dzīvot citur. Tēvs zvanīja viņam un sacīja: “Es tevi labprāt redzētu, ja vien tas ir iespējams! Vai atbrauksi ciemos?” Dēls atbildēja: “Es ļoti to gribētu, tēt, ja vien varētu! Bet man darbā tik daudz kārtojamu lietu un bērni ir slimi. Prieks bija parunāties ar tevi.” Dēls nolika klausuli un tēvs saprata – dēls bija izaudzis tieši tāds kāds ir viņš.”
Piekrītu Guntara Baikova teiktajam: “Bērni var negribēt mācīties, kad viņus pamācām, taču viņi ir nepārspējami, mūs atdarinot. Tajā viņi mūs nepievils. Uzvedības modeli, kādu viņi ikdienā redz mūsu privātajā, reliģiskajā un sabiedriskajā dzīvē, viņi visticamāk pārmantos un nodos tālāk saviem bērniem.”
Lai ģimene ir jums visdārgākā, sargājiet to!
Skaidrīte Bruhanova