Skaidrīte Puzes draudzē ir kristīta, iesvētīta un kalpo 22 gadus, bet no tiem 17 gadus ir draudzes priekšniece. Viņai Dievs uzticējis lielu pienākumu – vadīt draudzi, bet vēl viņa pilda lietveža, saimniecības pārziņa, projektu radīšanas un vadīšanas darbus, vada svētbrīžus, svētdienskolu.
Ko tev nozīmē draudze?
„Draudze – tā ir man garīgā ģimene, cilvēki, kurus aicinājis Dievs. Un tikai kopā ar citiem Dieva bērniem, es varu pārliecināties, kā Dievs maina manu raksturu, piešķirot Svētā Gara augļus Viņa kalpošanai. Savu dzīvi pakārtoju kalpošanai draudzē.”
Kāda ir atšķirība, kā tu dzīvoji pasaulē un kā tu dzīvo Dievā?
„Atšķirība ir ļoti liela, jo, kas tumsai var būt kopīgs ar gaismu. Pasaulē dzīvojot biju negants cilvēks, holēriķis, kam patika „iet pāri cilvēkiem”. Esmu daudz cilvēku sāpinājusi, man šodien par to ir kauns, bet esmu to nesusi Dieva priekšā grēksūdzē un lūgusi piedošanu cilvēkiem. Lai Dievs mani pārradītu par sev patīkamu trauku godam, Viņam bija jāliek man „mutē dzelži” kā zirgam. Tas nebija patīkami man, daudziem pārbaudījumiem Dievs atvēlēja man iet cauri. Bet tagad esmu jauns radījums Kristū, viss vecais ir pagājis. Dienas vadu kopā ar Kristu, es Viņu neredzu, bet zinu, ka Viņš ir pie manis, jo Jēzus teica: „Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam!” Mateja ev. 28:20 Jēzus ir mans labākais Draugs un dzīves vērtības ir mainījušās radikāli.”
Kā tu jūties vadot draudzi?
„Jūtos kā Mozus, kas veda tautu cauri tuksnesim uz Apsolīto zemi. Nebeidzu brīnīties par Dieva izvēli, mani izredzēt un aicināt kalpošanā. Ir bijuši brīži, kad gribu nolikt savu krustu un pateikt „diezgan”, bet apzinos, ka Dievam nedrīkst tā teikt, jo tas būtu mans kritiens lejup. Ko Dievs man ir uzticējis, tas jāveic Viņam par godu un līdzcilvēkiem par svētību. Dievs jau nevienam neuzliek vairāk kā katrs spēj nest. Un es ļoti lūdzu To Kungu, lai tie, ko vedu, sasniegtu Apsolīto zemi.”
Kā ticību Dievam uzņēma tava ģimene?
„Mana izvēle un mana dzīve ietekmē ģimeni, sabiedrību, kurā dzīvoju, strādāju un vienkārši esmu. Reizēm mana klātbūtne ir kādam kaitinoša, nepatīkama, jo es ar Dievu. Un Dieva gaismā var ieraudzīt grēku katrs sevī. Ticības sākumā mani paši tuvākie pret mani izturējās ar distanci un zobgalību. Bet ar Dieva palīdzību tam ir tikts pāri un es lūdzu, lai Dievs viņus mantotu Mūžībai.”
Par ko tu vari pateikties Dievam?
„Pateicos par vislielāko brīnumu, ka Dievs mani izredzējis un nosaucis par Savu bērnu; par dzīves gadiem, bērniem, mazbērniem un radiniekiem. Visa dzīve jau ir dāvana no Tā Kunga, katra diena ir dāvana. Paldies, saku Dievam par garīgiem vecākiem Railviju Rozīti un Valdi Kalniņu, kas palīdzējuši ticības ceļā, par draudzi ar ko kopā ejam pa tuksnesi uz Apsolīto zemi. Pateicos Dievam par tiem, kas par mani lūguši un arī par tiem, kas mani sāpinājuši, jo tā es mācījos pazemību.”